Advents Latvijā: sveces, Ziemassvētku noskaņa un klusās pārmaiņas uz zivju šķīvja

Latvijā Adventa laiks ir kluss, bet ļoti skaidri jūtams posms gadā. Pilsētās un mazpilsētās iedegas svētku gaismas, laukumos parādās egles, un ikdienas sarunās arvien biežāk izskan vārds Ziemassvētki. Valsts lēnām iznāk no vēlā rudens pelēcības un ieiet īstā ziemas gaidīšanas ritmā.

Kad sākas „īstais” Advents

Daudziem īstais sākuma punkts ir Pirmā advente. Rīgā tiek iedegta galvenā pilsētas egle, Vecrīgā atveras Ziemassvētku tirdziņš, gaisā jūtama karstvīna, piparkūku un dūmakaina ziemas gaisa kombinācija. Līdzīga sajūta rodas arī Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī un citās pilsētās, kur centrālais laukums pārvēršas par dabisku satikšanās vietu.

Tajā pašā dienā draudzēs iededz pirmo Adventa vainaga sveci, bet daudzās mājās uz galda nonāk vainags vai vienkārša četru sveču kompozīcija. No šī brīža sākas skaidrs ritms: četras nedēļas, četras sveces, arvien vairāk gaismas un arvien spēcīgāka Ziemassvētku sajūta.

Sveces, dziesmas un mierīgi vakari

Advents Latvijā cieši saistīts ar luterāņu un katoļu tradīcijām, tāpēc Adventa vainags ar četrām svecēm nav tikai interjera elements, bet daļa no baznīcas gada ritma. Svētdienās dzied dziesmas, skan lasījumi, notiek Adventa koncerti, tiek vākti ziedojumi tiem, kam klājas grūtāk.

Taču Advents dzīvo arī ārpus dievnamiem. Skolās tiek rīkoti Ziemassvētku sarīkojumi, kultūras centros uzstājas kori un ansambļi, laukumos parādās nelieli tirdziņi. Cilvēki iegriežas Vecrīgā vai savā pilsētas centrā, lai vienkārši pastaigātos, iedzertu kaut ko siltu, nopirktu mazu dāvanu vai vienkārši pabūtu gaismā tumšā vakarā.

Mājās Adventa vakari parasti ir klusi un vienkārši: iedegta svece, tēja vai kakao, bērnu Adventa kalendors, īsa saruna pēc dienas darbiem. Tā nav skaļa izrāde, drīzāk ritms, kurā ir mazliet vairāk gaismas un mazliet mazāk steigas.

Ziemassvētku garša un „starpdienu” ēdieni

Latviešu Ziemassvētku galds ir sātīgs un tipiski ziemīgs: cūkgaļas cepetis un desiņas, sautēti kāposti, kartupeļi, bietes, dažādi graudaugu ēdieni, rupjmaize un skābēti dārzeņi. Šīs garšas daudziem saistās ar „īstiem Ziemassvētkiem”.

Tomēr Advents nenozīmē, ka katrs vakars ir ģenerālmēģinājums lielajam svētku mielastam. Starp smagiem gaļas ēdieniem ir vakari, kuros gribas kaut ko vieglāku, bet joprojām siltu un sātīgu. Vēsturiski pirms Ziemassvētkiem daudzviet tika ievērots mērenības vai pat gavēņa princips, biežāk izvēloties zivis. Arī Latvijā zivs vienmēr bijusi daļa no ziemas un svētku ēdienkartes: Baltijas siļķe, marinētas un kūpinātas zivis, salāti un uzkodas uz rupjmaizes ir ierasts fons Ziemassvētku laikā.

No šprotēm uz sardīnēm: ieradums, kas satiekas ar kvalitāti

Ja runājam par konservētām zivīm Latvijā, pirmā doma daudziem joprojām ir šprotes. Šprotes eļļā gadiem ilgi bijušas klasika – skārdene skapītī, rupjmaize ar sviestu un pāris šprotes virsū, svētku maizītes un uzkodu šķīvji ģimenes vai draugu vakariem. Tā ir garša, ko pazīst vairākas paaudzes.

Taču ieradums ne vienmēr nozīmē labāko ikdienas izvēli. Daļa šprotu produktu šodien balstās uz lētām rafinētām eļļām, nevis olīveļļu vai kvalitatīvām augu eļļām, dūmu garšu bieži rada aromatizētāji, nevis īsta kūpināšana. Papildu tam Baltijas jūra ir viena no visvairāk noslogotajām un vides ziņā jutīgākajām akvatorijām Eiropā – piesārņojums un ķīmiskās vielas šeit ir reāls faktors, nevis teorija. Tas nenozīmē, ka šprotes būtu jāizsvītro pavisam, taču kā regulāru, veselīgu ikdienas produktu tās aizstāvēt ir arvien grūtāk.

Uz šī fona Portugāles sardīnes neizskatās vairs pēc „eksotikas”, bet pēc loģiska nākamā soļa. Joprojām tā ir ērta skārdene plauktā, tikai ar citu pieeju: skaidrāka zivju izcelsme Atlantijas okeānā, kvalitatīvākas eļļas (bieži olīveļļa vai laba augu eļļa), vairāk pašas zivs un mazāk sarežģītu piedevu. Sardīnēs dabiski ir daudz omega-3 taukskābju, olbaltumvielu un kalcija, un, ja produkts tiek gatavots atbildīgi, šīs priekšrocības netiek noslēptas zem lētas eļļas un mākslīga „dūmu” aromāta.

Latvijas Adventa ikdienā tas pārtop ļoti konkrētā izvēlē. Tur, kur agrāk uz galda automātiski nonāca tikai šprošu bundža, šodien blakus var nostāties arī laba Portugāles sardīņu skārdene. Vienu vakaru uz rupjmaizes tiek likts sviests un šprotes, nākamajā – sardīnes ar citronu, sīpoliem vai marinētu gurķīti. Siltos kartupeļu vai graudaugu salātos sardīnes var aizstāt gan šprotes, gan daļu gaļas. Adventa uzkodu šķīvī tās organiski iekļaujas līdzās vietējam sieram, siļķei un skābētiem dārzeņiem, tikai jau kā vieglāka, tīrāka un uzturvielām bagātāka naktsmiera versija.

Ko Advents Latvijā patiesībā atgādina

No malas Advents Latvijā izskatās ļoti sakārtots: Rīgas egle, Vecrīgas tirdziņi, Adventa vainagi, koncerti, svētku ēdieni. No iekšpuses tas ir daudz vienkāršāks posms. Cilvēki strādā, brauc cauri slapjam vai sasnigušam pilsētas asfaltam, nogurst, mēģina salikt kopā darba termiņus, dāvanu sarakstus un vēlmi kādā vakarā vienkārši atvilkt elpu.

Advents atgādina, ka gaidīšana nav tikai datums kalendārā. Tās ir vairākas nedēļas, kuru laikā var apzināti ielaist mājās vairāk gaismas – gan burtiski, gan simboliski – un vairāk laika veltīt cilvēkiem, nevis tikai pirkumu sarakstiem. Tas ir arī labs brīdis pārdomāt, kas nonāk uz šķīvja: starp smagiem Ziemassvētku ēdieniem atstāt vietu vakariem ar zivi, kur katrs produkts nav tikai ieradums, bet arī kvalitātes un veselīguma jautājums.

Šajā stāstā šprotes un sardīnes ir tikai viens, bet ļoti labi saprotams piemērs tam, kā mainās paradumi. Latviskā, ierastā garša satiekas ar Portugāles produktu kvalitāti. Un Adventa vakari kļūst ne tikai par Ziemassvētku mielasta gaidīšanu, bet arī par klusu iespēju pamainīt savu šķīvi tā, lai tas būtu tuvāks tam, ko šodien saucam par gudru ziemas ēšanu.